"Tagad būs grūti," teica Mušītu, pamodinot mani nakts vidū ar asu kaucienu virs baznīciņas jumta — stiprajos ziemas Anadalūzijas kalnu vējos tas griezās kā negudrs.

"Pēdējās piecpadsmit minūtes ir tās grūtākās, tu taču to zini. Telpa ir noturēta, darbi paveikti, par dažiem no tiem tev ir izpratne, par citiem ne tik cik melns aiz naga. Tu esi nogurusi — fiziski, garīgi, visādi. Tu lēnām un pamatīgi virzies, lai ceremoniju saslēgtu, taču tieši tobrīd tev jābūt visvērīgākajai. Tas, kas iztīrīts, pārvērsts un izlūgts, var izmantot šo paguruma brīdi, lai nule iztīrītajās rētās ielīstu atpakaļ. Bet tu jau zini, kas darāms. Un tu neesi viena," viņa čīgāja vējrādītāja griezienos.

__________

"Lūdzu, lūdzu, lūdzu," es kliedzu, bet čukstēju, tomēr kliedzu. Vējā, kas šāvās virs augstajām klintīm un meta sejā asas lietuslāses.

"Es tevi esmu atvedusi uz Pasaules Pašu Malu. Te viss beidzas, tālāk vairāk nav, kur skriet. Lūdzu, beidz. Pārstāj bēgt, ja ne no mums, tad vismaz no sevis."

Mēs stāvējām uz Svētā Raga asajām, robotajām radzēm — Promontorium Sacrum, Portugāles malu malā, Eiropas tālākajā punktā, Sagrešā. Klintis še met sevi jūrā no sešdesmit metru augstuma — taisnā lidojumā, bez iespējas atkāpties, bez žēlastības vai atļaujas kļūdīties. Aiz apvāršņa beidzas Zeme, mirst Saule. Ļaudis šeit nāk klausīties, kā pirms nāves tā gārgdama šņāc, izdvešot pēdējo elpu. Zem mums riņķoja balti stārķi, kas šeit savas ligzdas kabina tieši stāvajās klintīs. Saule rietēja un okeāns to rija, rija nost, aprija, kā bija to darījis atkal un atkal, un atkal.

Manī šis bija pēdējais mēģinājums viņu atmodināt, apstādināt. Dažas dienas pirms tam, jau devies uz Asīzi un Indiju un atnācis atpakaļ, viņš sēdēja mūsu kalna baznīciņas pagalmā un piepeši pietraucās kājās, lai stiklā degošām acīm paziņotu, ka visbeidzot zin, kurp mums patiesībā visu šo laiku bija bijis jādodas.

"Uz Austrāliju!," viņš ekstātiski izdvesa.

Es apstājos, turot rokās veļas kalnus, ko grasījos nest ārā žāvēties kalnu miglā un asajos ziemas saules staros, kas ik pa brīdim pārdūra mitros vējus. Nolikusi slapjās drānas uz galda malas, es piesēdu uz lievenīša un noliecu galvu. Ausis džinkstēja un sirds krūtīs sitās nevienmērīgi — uz brīdi es aizmirsu, ko Chaski nupat man teica, jo iekšējā klusumā meklēju, kad sirds iepukstēsies atkal. Man priekšā nozibēja visi ceļi, ko bijām mērojuši, es sajutu lidostu stīvo bezgaisu, lidojumu laikā sasausējušās acis, brīžus, kad pārgurumā biju atkritusi kārtējā viesnīcas vai moteļa gultā. Tas bija bijis garš ceļš — biju pārlidojusi okeānus, lai viņu satiktu, ar nedzimušu bērnu sevī pārbraukusi kontinentu no Rietumkrasta teju līdz Austrumkrastam, kopā bijām atkūlušies mājās uz Ziemeļzemi, lai visu sāktu no jauna, tomēr atkal virzījušies tālāk, tālāk, aizvien tālāk. Cerībā atrast mājas, savas īstās mājas, bijām pametuši Ziemeļu mājvietu, teju apmetušies Sicīlijā, tad Spānijā — no sākuma Katalonijā, tagad Andalūzijā, tad... Es piepeši sāku saprast — tas nekad nebeigsies.

Austrālija, Austrālija, Auuussstrālijaaa.

Tas skanēja manī kā kapličas zvans, kas pāršķēla cerību klusumu, saberžot to putekļos. Raudzījos uz savām aukstumā sazilējušajām pēdām, kas pedikīra krēslu nebija redzējušas jau teju gadsimtu, un zināju, ka, ja es turpināšu šo nebeidzamo skrējienu, būs brīdis, kad es mizu pa mizai, slāni pa slānim izkaltīšu, izčākstēšu un sabirzīšu pavisam. Manis nebūs, iekšpusē sirds bungu vairāk saklausīt nevarēs, būs tikai — klusums.

Es pacēlu acu skatienu un paraudzījos vīrietī, kurš stāvēja man iepretim.

Viņš raudzījās uz apvārsni, rokas nolaistas gar sāniem, kailajai galvai un neparasti veidotajām smailajām ausīm ēnojot priekšā esošo ziemas sauli. Man nebija spēka atbildēt, cits teiktu, ka ar savu klusumu es viņu sodu, ka padodos, spītējos, neļaujos, ka man trūkst pacietības, gudrības, iedvesmas — tas cits manī tā teiktu un teica. Bet man, visai man, nebija spēka atbildēt. Es sāji pasmaidīju, paņēmu no galda mitrās drānas un gāju uz terases skaitīt knaģus — vai pietiks visiem palagiem, zeķēm un krekliem.

Pēc tam es aizvedu viņu uz Sagrešu, uz Pasaules pašu malu. Un, kliedzot, čukstot, kliedzot vējā, es beidzot sapratu, ka vārdus dzirdu tikai es pati.

"Lūdzu, lūdzu, lūdzu," es čukstēju, piegājusi pie Rosa dos Ventos — Vēju Rozes. Tas bija akmens aplis četrdesmit trīs metru lielumā, iekalts Svētā Raga zemē, ar trīsdesmit diviem stariem. Stāsta, ka katrs stars rāda virzienu — kurp nedoties. Daži saka, ka Vēju Roze reiz bijis kompass. Vēl citi — Saules pulkstenis. Senos laikos šeit, uz šī raga slējās svētnīcas Saturnam un jūrasbraucēju aizbildnim Melkartam, runāja, ka šajā vietā nakšņot drīkst tikai dievi. Cilvēki un viņu bailes — nē.

Chaski lēnām pienāca pie Vēja Rozes, viegli pievilkdams uz sānu izliekto pēdu. Šķita, ka akmens veidojums mūsu abu acu priekšā skaita visa veida laikus — šajā un citās dimensijās, stundās, minūtēs, sajūtās, laikmetos, bezlaikos. Pieliecos, lai pieskartos un sajustu klinšaino zemi cerībā, ka tā sniegs man kādu atbildi, kādu mierinājumu. Turpat, sakņupusi pie zemes, pavēros augšup, tieši Chaski sejā. Mūsu skatieni sastapās, taču viņa tur nebija. Tur bija tikai kāds, kurš meklē nākamo virzienu. Trīsdesmit divi stari — trīsdesmit divas iespējas aiziet. Lai vai kuru izvēlētos, tā ved prom, prom, projām.

Tā nemāca, kur jādodas, vai kurp iet. Tā rāda tikai to, ka visi ceļi vienādi ved projām — prom no centra, no sevis, no mājām.

"Es tevi esmu atvedusi uz Pasaules pašu Malu. Te viss beidzas, tālāk vairāk nav, kur skriet. Lūdzu, beidz. Pārstāj bēgt no sevis."

Qollari, pārstāj bēgt no patiesības par sevi. Tev jābrauc mājās. Ja tu vēl skriesi, tu mirsi — uz brīdi šķita, ka pār cauri Pasaules malu auļojošajos vējos kas pieklust un ieskanas gan mana, gan Klusējušā Vēja balss — viena balss, vienā balsī.

"Zemes virsū nav tam mājas," pieceļoties un pagriežot muguru pret Chaski, es dzirdēju sevī ieskanamies vārdus no kāda sena bērnībā klausīta dzejas pantiņa.

_________

Tas notika kādā agrā rīta stundā, īsi pēc tam, kad biju modusies no Caura miega. Lejā, baznīciņas hallē, Chaski bija skandējis savas rīta mantras un kūris traukā uguntiņu. Man patika pamosties no sviesta un dūmu smaržas, no viņa rimtās balss.

Nokāpu pa ļodzīgajām trepītēm lejup, pēdas izbijās aukstās klona grīdas. Chaski sēdēja, vērdamies pa lielo terases logu — tālumā, pāri kalniem. Un tad piepeši viņš sāka raudāt. Bez brīdinājuma, bez ievada. Tā, kā raud mazi bērni — caur un ar visu ķermeni, tā, it kā nekā nepastāvētu ne pirms, ne pēc brīža, kad kāds tiem atņēmis mīļāko rotaļlietu. Ķermenis locījās uz priekšu. Pleci raustījās.

"Kas noticis?," es izbailēs pukstošu sirdi vaicāju.

Viņš neatbildēja. Tikai raudāja. Ilgi, tik ilgi, ka istaba mums apkārt sāka aprīt savu plašumu un bija sajūta, ka sēžam mazā, mazītiņā cietuma cellē. Es sēdēju blakus, pastiepu roku un pieskāros viņa mugurai, gaidīju. Viņš pavirzījās nostatus un paraudzījās uz mani tā, it kā mana roka būtu uguns, kas iededzina kauna zīmi zvēra miesā.

Beidzot elsodams viņš izdvesa.

"Es nezinu, kas ar man notiek. Es vienkārši nezinu."

"Pastāsti man."

"Man nav, ko tev stāstīt. Visa ir par daudz — šī vieta, šīs sajūtas."

"Es negribu, lai tu paskaidro.."

"Gribi. Tu vienmēr gribi. Man blakus tev ir sajūta — es nekad neesmu gana labs. Tu vienmēr ir tik stingrs viedoklis, es tev uzticos vairāk kā pats sev, es nezinu, kas pats vairāk esmu."

"Tu esi skaists, tu esi stiprs, tev viss izdosies," es no sirds centos viņu mierināt, iedvesmot. No tiesas vairāk nezināju, ko īsti cenšos izteikt, izdarīt, kritu vien dziļākā apjukuma atvarā. Nespēju atrast pavedienu, nevienu pašu — ko iesākt, kā runāt, kur smaidīt, kur klusēt, kur iebilst, kur piekrist — lai vai ko es darīju, tas viss šķita vedam uz jau pieņemtu lēmumu. Lai vai ko justu es pati, man tas bija jātur stingros grožos, emociju pēdas mina stikliem nokaistītas grīdas, lauskas dūrās miesā, bet es nedrīkstēju bilst ne vārda. Spoguļu istabas stikli, ilūziju telpas atspulgi bija sašķīduši un lauskas izmētātas pa visu, visu mūsu telpu.

Viņš noslaucīja asaras un izšņauca degunu: "Man jābrauc pie sava guru uz Indiju. Varbūt tur kaut kas manī mainīsies un es sapratīšu, kas ar mani notiek."

_________

Es biju redzējusi viņa gaismu, zināju, ka mans lauks, mans lauks, kas nāca līdz ar manu esību — medicīnas sieva — nebija viegls. Un domāju — varbūt patiesi Chaski ir mūks, kurš meklē savu guru. Varbūt tas ir ceļš, no kā visu šo laiku esmu viņu atturējusi. Piepeši sajutos kā netīra, neglīta, ievelkoša ieslodzījuma telpa. Mani vārdi, kas līdz šim bija mana vērtība — godīguma, taisnīguma, atklātības valoda — varbūt tā bija inde, no kuras jābēg. Es nespēju apjaust, ko biju izdarījusi nepareizi — vai pārāk centos, pārāk turējos, pārāk gribēju dzīvot, pārāk ticēju — ko? Kur es neredzēju sevi? Kas gan es biju, ka otram manā klātbūtnē tā sāp, ir tik neizsakāmi grūti — ka ir jābēg, ko kājas nes?

_________

Un bija vēl kas cits, kas palika neizrunāts.

Es baidījos. Dziļi, klusi, pastāvīgi. Par naudu. Par bērniem. Par māju. Par rītu, par parītdienu, par to, kas notiks, ja viss sabruks. Šīs bailes nedega kā uguns — tas mani sasaldēja ledū. Kad tas notika, es kļuvu citādāka — klusa, stingra.

Viņš to redzēja kā aukstumu. Kā vēl vienu pierādījumu.

Es nevarēju paskaidrot, ka siena nav noraidījums — tā veidojās tad, kad biju noturējusi visu pārējo un man vairs nebija spēka turēt vaļā sevi. Aiz šī sasaluma slēpās kliedziens — palīdzi man, esi ar mani, tie nav tikai mani sapņi, tie ir mūsu abu. Vai tu atminies?

_________

Iesākumā bija naktis, kad mēs nepārstājot runājāmies — par sapņiem, par to, ko celsim, par to, kādi būsim. Mīlējāmies ar neaprakstāmu klātbūtnes sajūtu, kas lika man justies redzētai, pieņemtai, varbūt pat mīlētai. Bet pamazām mīlēšanās pieklusa. Sapņi par kopīgo nākotni šķita pārvēršamies nemitīgā skrējienā — šķita, tūlīt, tūlīt, kad vien sasniegsim to vienu mērķi, vietu — ienāks miers. Taču tā vietā ienāca vien lielāks ne-miers. Un es sāku klausīties. Stundām. Viņa šaubās, viņa bailēs, viņa ķermeņa sāpēs. Meklēju viņam dziednieku pēc dziednieka. Naktīs domāju — ko vēl varētu darīt.

Es vairāk nebiju mīļotā. Biju kļuvusi par māti.

Un mātes nemīlējas ar saviem bērniem.

_________

Pamazām sāku domāt, ka tā visa ir mana vaina, atbildība, ka esmu īstenojusi kādu savu slepenu plānu, par ko man nebija ne jausmas.

Es biju tā, kura redzēja vīziju. Es biju tā, kura ieteica doties uz Spāniju, kura meklēja mājas, kura plānoja, kura maksāja. Un jo vairāk es darīju, jo vairāk šķita — varbūt es viņu esmu ievilkusi šajā visā. Varbūt viņš nekad to nav gribējis. Varbūt laulības bija mana ideja, varbūt ceļojumi bija mani, varbūt es izravēju Chaski no viņa dzīves un iestādīju savējā.

Viņš tikai reizēm teica — es nekad neesmu zinājis, ko gribu. Vai — pirms tam es biju citādāks. Un es paņēmu šos vārdus un pati savērpu tos kopā sevis apsūdzības krellēs.

_________

Nākamajā rītā atvēru savu melno kastīti — tur glabājās dālderi nebaltai dienai, iztikai, bērniem, ceļam, darbam. Saskaitīju. Pietiks.

Un viņš devās pasaulē, teikdams, ka nezin, vai atgriezīsies — kad pie svešas zemes lidostas vārtiem teicu, ka man ir ļoti grūti viņu apskaut, ka nezinu, kā tikšu galā, ka esmu šeit viena un priekšā tāls brauciens uz Peru, un saņēmusies novēlēju laimīgu dzīvi, viņš pavērās manī un teica: "Nekad nevienam nedari to, ko tu nupat izdarīji."

Es paliku stāvam autostāvvietā pie lidostas ieejas. Lija lietus. No manis, no debesīm. Tikai tad sapratu, ka esot tik milzīgā sasprindzinājumā, biju aizmirsusi par sevi, par savu ķermeni. Paraudzījos apkārt, vai neredzēšu kaut kur labierīcības. Stāvēju viena milzīgā, tukšā auto placī. Man pie rokas saitītē mans suņu bērns. Abi stāvējām zem lietus, kas gāzās aumaļām. Un es vairāk nespēju sevi, savas asaras savus ūdeņus, sevi, saturēt. Es ļāvu, lai urīns no manis plūst uz pelēkā Spānijas asfalta, lai asaras plūst, jo kāda gan visam ir jēga. Es esmu neglīta, neglīta, ievelkoša ieslodzījuma telpa, no kuras viņš beidzot ir izlauzies.

Bet katrs lietus reiz izlīst, ikvienas asaras izsīkst, ūdeņi aizplūst. Tobrīd, stāvot kaut kur svešā, nobendētā zemē, es pacēlu skatienu un priekšā caur miglas un lietus vāliem ieraudzīju kalnu aprises. Un atminējos, ko man kādreiz stāstīs augstu, tālu kalnu ļaudis. Atminējos nākotni un tas mierināja šodienu.

_________

Ir cilvēki, kuri skrien, jo tāda ir viņu daba.

Ir tie, kuri joņo tāpat vien. Un tādi, kuri diebj uz "kaut kurieni." Ir tie, kuri bēg. Un arī tie, kuri nespēj apstāties, jo galapunkts nozīmēs satikšanos — sastapšanos ar to, kas ir tur iekšā, sevī. Šī satikšanās nav iedomājama, tā ir neizturama.

_________

Skrienot starp elpu un soļiem parādās telpa, kur viss apklust. Laiks izšķīst. Nav ne pagātnes, ne nākotnes — tikai šis solis un nākamais. Ja skrējējs ir gana drosmīgs, viņš šajā telpā spēj satikt pats sevi, savu mieru un brīvību. Tu esi pati dzīvība, tu esi pats tu.

Andu kalnos, trīspadsmit tūkstošu pēdu augstumā, reiz sensenos laikos skrēja Chaski (Chasqui) — svēto un arī gluži parasto ziņu vēstneši. Chasqui skrēja kopš bērnības — trauslajā kalnu gaisā, apmācīti šim vienam vienīgam uzdevumam.

Viņiem zem kājām — četrdesmit tūkstoši kilometrus garš kalnu ceļš, tilti un akmens pakāpieni — Qhapaq Ñan, Lielais Ceļš.

Chasqui nepārzināja visus garos Inku impērijas ceļus. Tikai tajās dienās noskrienamo gabaliņu. Vien posmu no viena satikšanās punkta līdz nākamajam, kur rūpīgi mezglu valodā savītās ziņas tiks nodotas nākamajam skrējējam. Tuvojoties pārmijas punktam, Chasqui pūta pututu — gliemežvāka tauri. Kalnu gaisu izgreba brīdinājums. Vēsts nodošana tuvojas. Nākamais skrējējs jau gatavojas. Un tad tie abi skrēja blakus — tas, kurš nodeva ziņu un tas, kuram tā būs jānes tālāk. Vēstījums tika nodots vārdiski vai ar quipu, mezglu rakstu, palīdzību.

Un tad jau nākamais skrējējs kā bulta aizšāvās kalnu klusumā.

Un tas, kurš pirmais nesis ziņu, tas Chasqui, pagriežas un iet atpakaļ. Uz mājām.
Vēstījums nepieder viņam. Arī viss ceļš nav viņa.
Viņš skrien, jo tāda ir viņa daba.
Un tāds ir viņa uzdevums.

_________

Klusējošais Vējš reiz teica — ir cilvēki, kuri skrien tāpēc, ka nezina, ko nes. Nesamais viņus dzen uz priekšu, taču tie bīstas no tā, kas viņos ielikts.

Chasqui, Andu kalnu skrējēji zina — viņam ir vēstījums, vēstījums ir svarīgs, un viņš to nesīs tik tālu, cik viņam tas paredzēts. Tad nodos un pagriezīsies, lai dotos mājup. Un nākamajā dienā skries atkal.

Bet ir tie skrējēji, kuri izmisumā traucas un pat nezina, ko tie nes. Tie tic, ka skrien uz kādu jaunu vietu, jaunu sākumu, jaunu sevis versiju, bet patiesībā bēg no tā, kas gaida iekšā. Mājās. Vēstījums, ko viņš nes, ir par viņu pašu. Tikai viņš to diez vai atvērs, diez vai.

Un nejauši, tikai tāpēc, ka tāda ir bijusi senā vienošanās, tu, manu meitēn, atklāsi, ka viņš tomēr pats sev nezinot un Svētā Skrējēja darbu nemākot, vien atminot, ziņojumu ir nodevis. Bet tam vajadzīgs būs laiks.

_________

Ripuy, ripuy.
Ej. Ej.
Tas ir tas, kas tu esi.

_________

Kad Q'eros cilts vecajie viņu, garo, kailgalvaino vīru, tērptu jogas biksēs un amerikāņu botās, pirmo reizi satika — augstu kalnos, kur gaiss ir plāns, elpa ir dārga un pieprasa vārdu precizitāti — viņi paskatījās un bilda vienu vārdu.

Chaski.

Tie deva viņa vārdu, neglaimojot un nepiešķirot titulu, vienkārši atpazīstot to, kas stāv viņu priekšā.
Tas ir tas, kas tu esi.
Chaski.

Es tobrīd stāvēju blakus un ausījos. Negribot un neatzīstot zināju, ka tā ir patiesība.

Chasqui. Tas, kurš nes vēstījumu citiem. Viņš, kurš skrienot pietuvojas tuvu tuvu — un tad pagriežas un dodas projām. Tas, kura gliemežvāka pututu taures skaņa pazuda vējos.

_________

Q'eros dzīvo tur, kur kalni beidz būt kalni un sāk būt debesis. Četrus tūkstošus metrus virs jūras līmeņa. Andu Kalnu pamalēs, Peru — tuvu tai robežai, kur gaiss grasās izzust pavisam un katrs elpas vilciens ir svētāks par svētu. Q'eros cilts ļaudis tur, klinšu radzēs, tērpušies spilgtos apmetņos un krāšņās cepurēs, balsīs un nebalsīs dzied savas dziesmas — harawis — senos Andu kalnu dziedājumos, kas nav pierakstīti nekur citur, vien elpā un atmiņā. Skanējums Rietumnieka ausij nešķiet skaists, skaņa iet zemāk par to, ko sauc par skaistumu — tur, kur Zeme sāk elpot. Tās ir dziesmas, ko dzied ar visu ķermeni, ne tikai muti un rīkli. Andu kalnu Gari dzied pretī — kā atbilde, ne atbalss. Starp tiem abiem — krāsainajiem ļaudīm un kalniem, veidojas tāda saruna, ko pierakstīt var tikai ar sirdi.

Pirms jebkuras ceremonijas, jebkura darba Q'eros čaukstina Svētās Kokas lapas, senāko Andu kalnu medicīnu. Mamma Koka ir lūgšana, kas māca ķermenim izturēt, iznest augstumu, aukstumu, nogurumu un patiesību. Tā māca elpot vienā dvašā ar Māti Zemi un Kalnu Gariem.

"Kokas lapas zina, ko katrs cilvēks sev nes līdzi," kādā rimtā pēcpusdienā man stāstīja paco — cilts medicīnas vīrs, kam vārds bija dots par kodu svētajam putnam, dižajam putnam Kondoram. "Ja nesējs pats to nezina, tad caur lapu elpa aizvējo līdz Kalnu Gariem — Apu. Kalns klausās un atbild. Arī klusums ir atbilde," viņš piebilda, omulīgi smīnot zem krāšņās cepures bumbuļiem.

"Chasqui bija ziņu vēstneši, kuri ceļā košļāja Svētās Kokas lapas — lai būtu spēks, lai pietiktu elpas, lai Kalnu Gari rādītu ceļu, lai tie neaizmirstu, kur ir mājas," paco turpināja murmināt savā ritmiskajā, īpatnējajā mēlē.

"Viņi nedrīkstēja aizmirst, ka skrien — tik vienkārši. Kas gan notiktu, ja viņi piemirstu, ka nes sevī svētumu?", medicīnas vīrs noteica un šķita izbrīnājies — itin kā viņam prātā ienākusi pilnīgi sveša un iepriekš nekad nepieredzēta doma.

"Ļauj man ar savu dzīvi tev, paco, pastāstīt, kas tad notiktu," es skumji pasmaidīju un pastāstīju viņam kādu stāstu par ziņnesi, kura uzdevums bija aiznest pāri kalniem lapu tīstokli ar tur ierakstītu būtisku vēsti. Ziņnesis šķita uzticams un skrējis daudzas reizes, tamdēļ arī šoreiz viņam ļāva skriet. Taču pusceļā skrējējs nogura un aizelsies apsēdās kādā vietā uz akmens malas. Apkārt nebija nekā ēdama un ziņnesis apēda tās pašas lapas, kurās bija ierakstīts vēstījums. Kad vīrs nonāca galā — tur, kur bija jānodod vēsts — viņš nostājās saņēmēja priekšā un tikai plātīja rokas. Saņēmējs uz brīdi apklusa un tad teica: "Un tagad stāsti — caur savu ķermeni, caur savām sajūtām, caur vēderu un pirkstu galiem. Ko tu jūti, kas bija rakstīts vīstokļa ziņojumā?"

Vīrs rīstījās, tam grieza vēderu, tas trīcēja un raudāja, pirda un mīza, atraugājās un smaidīja, dziedāja un krakšķināja kaulus — un lēnām caur sevi nodeva ziņojumu, ko bija aprijis.

Tā es stāstīju paco. Viņš klausījās un teica: "Qollari, tu esi ziņu saņēmusi. Nu laiks mājās."

_________

"Vēl tikai mazliet" mani aijāja Mušītu. "Tagad, šim visam pa vidu — šiem lietiem, vējiem, negaisiem — meklē atbildi, meklē. Kas esi tu, Qollari? Kas tu esi?"

---

© ININ NINI · Visas tiesības aizsargātas